in the PONS Dictionary
duellātor <ōris> m (duellum) altl. f. bellator
- duellator
-
| Case | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Nominative | duellātor | duellātorēs |
| Genitive | duellātōris | duellātorum |
| Dative | duellātorī | duellātoribus |
| Accusative | duellātorem | duellātorēs |
| Ablative | duellātore | duellātoribus |